Sāpju Dievmātes baznīca

Цeркoвь Скорбящей БогоматериSāpju Dievmātes baznīca ir pirmā jaunuzceltā mūra katoļu baznīca Rīgā pēc reformācijas ienākšanas Livonijā. Baznīcas vietā atradās neliela kapella, kas tika iesvētīta 1865.gadā.

Par šīs baznīcas tapšanu jāpateicas imperatoram Jozefam II. Klasicisma stilā celtā ēka tika veltīta Sāpju Dievmātei, kas simbolizēja apspiesto katoļticību Māras zemē. Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcas priekštece bija prāvesta Izidora Šmita vadībā uzbūvēta katoļu kapela, kas ar savu niecīgumu un nabadzību 1780. gadā atstāja tik dziļu iespaidu uz Rīgā viesojušos imperatoru Jozefu II, ka viņš sarunā ar Katrīnu II apsolījis visādi atbalstīt katoļu nodomu šeit uzbūvēt jaunu mūra baznīcu, ziedojot naudas līdzekļus tās būvēšanai.

Pēc četriem gadiem sākās tās celtniecība.  Pirmais pamatakments tika likts 1784. gadā, bet jau 1785. gadā baznīca bija gatava un notika pirmais dievkalpojums, kura laikā  bīskaps Janis Benislavskis to iesvētīja. Baznīcas celtniecībai naudu ziedoja Pāvils I, kurš velāk kļuva par Krievijas imperatoru, kā arī pārējie poļu magnāti un vietējie katoļi bija saziedojuši līdzekļus.

Tāpat kā visas celtnes pie Pils laukuma, kā to noteica Krievijas carienes rīkojums, tā tika uzbūvēta klasicisma stilā. Baznīcā bija trīs ieejas, galvenā atradās baznīcas sānos.

1854. gada maijā uz Rīgu bija atbraucis krievijas imperators Nikolajs I, kurš apskatot baznīcu izteicās, ka ēka ir nav pārāk ietilpīga un pārāk šaura. Imperatora ieteikumi paātrināja remontdarbus un 1858. gadā sākās rekonstrukcija, kas ilga divus gadus. Pārbūves vadītājs bija Johaness Daniels Felsko.

Baznīca tika veltīta Sāpju Dievmātes godam, kas simbolizēja apspiesto katoļticību Māras zemē. Ar nosaukumu sasaucās arī baznīcas tornis, kas salīdzinājumā ar citiem šajā laikā klasicisma stilā celto dievnamu torņiem Rīgā bija visai zems, iemiesojot pieticību un pazemību. No 1858. līdz 1860. gadam tika veikti baznīcas pārbūves darbi pēc arhitekta Johana Felsko plāna.

Tās prezbitēriju pārcēla pretējā – dienvidrietumu pusē, piebūvēja sakristeju, bet baznīcas fasādi pārveidoja pseidoromāņu stilā. Par klasicisma laiku šīs baznīcas vēsturē mūsu dienās atgādina tās krāsojums baltā un zilganzaļā tonī.

Galvenā ieeja atrodas no pils Laukuma puses, baznīcas augstums sastāda 35 m, garums 48 m, platums – 17 m. Dievmātes sāpju baznīcu var attiecināt pie zāles tipa baznīcām. Trīs stāvu baznīcas galotni, kas izpilda dominantes funkciju, rotā piramīdālā smaile.

Tas, kas attiecas uz iekšējo interjeru, jāatzīmē, kas pēc daudzām veiktajām pārbūvēm, kas ir ienesusi kaut ko jaunu, tajā notika dažādu arhitektūras stilu sajaukšana. Šeit var pamanīt klasicisma elementus, piirma pārbūve ienesa romantikas un gotikas stila elementus, visvēlāk parādās neorenesanses elementi. Baznīca lieliski pārdzīvoja karu periodus un Padomju savienību un visu šo laiku bija vaļā.