Rīgas Sv. Jēkaba baznīca

Sobor Svyatogo IakovaRīgas Svētā Jēkaba katedrāle ir mazākā no visām četrām Vecrīgas baznīcām, tomēr tās slaidais tornis labāk par citiem saglabājis Rīgas viduslaiku baznīcu torņiem raksturīgo piramidālo formu. Baznīcu var nosaukt par ķieģeļu gotikas pieminekli. No saviem pirmsākumiem līdz reformācijai tā piederējusi katoļiem, un šis dievnams izveidojās kā latviešu garīgās dzīves centrs. Savukārt no 1523. līdz 1582.gadam baznīca bija pirmais latviešu luterāņu draudzes dievnams Rīgā.

Pirmais minējums par baznīcu bija 1225.gadā un šo datumu uzskata par baznīcas celtniecības laiku.

1522.gadā Svētā Jēkaba un Svētā Pētera baznīcās nolasītie sprediķi Rīgā ievadīja reformāciju, un drīz pēc tam tā kļuva par luterāņu draudzes mājvietu.

1582.gadā Rīgu pakļāvušais Polijas karalis Stefans Batorijs to nodeva katoliskajai Baznīcai, bet nedaudz vēlāk – jezuītu ordenim. Kad 1621.gadā Rīga nonāca Zviedrijas pakļautībā, tā tik atņemta jezuītiem un atdota luterāņiem, bet 1710.gadā Rīgu ieņēma krievi un baznīca pārgāja Krievijas kroņa patronātā. 1812.gadā, Napoleona karagājiena laikā, to izmantoja kā noliktavu, kurā glabājās miltu maisi un citi pārtika krājumi. Kopš 1923.gada Svētā Jēkaba baznīca atkal pieder katoļu konfesijai.

Rīgas kultūrvēsturiskajai videi nozīmīga celtne gan kā arhitektūras piemineklis, kurā saglabāti arī daudzi Latvijas sakrālās mākslas kontekstā nozīmīgi mākslas pieminekļi, gan kā UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā iekļautā Rīgas vēsturiskā centra būtiska arhitektoniska dominante. Kā Romas katoļu Baznīcas arhibīskapa katedrāle Sv. Jēkaba baznīca kopā ar tai līdzās esošo Svētās Marijas Magdalēnas baznīcu, kūrijas un klostera ēkām, kā arī dažādu katoļu laju organizāciju mītnēm, veido šīs konfesijas garīgo centru Rīgā. Šobrīd Jēkaba baznīca ir Rīgas katoļu centrs, te dievkalpojumus vada Romas katoļu Baznīcas monsinjors J.Pujāts.

Šai samērā nelielajai baznīcai (garums apmēram 50 m) ir visai izteiksmīgs slaids tornis (86 m), kas labāk par pārējiem saglabājis Rīgas viduslaiku baznīcu torņiem raksturīgo piramidālo formu (baznīcas torni rotā nevis krusti, bet gan gaiļi). Pēc plānojuma Sv. Jēkaba baznīca ir tipiska lauku baznīca (Dorfkirche). Dievnams sastāv no kora, īsas trīsjoma draudzes telpas un torņa, kas novietots virs vidusjoma rietumu travejas un noslēdzas ar gotisku smaili. Kvadrātveida bezapsīdas koris, kuru sedz krusta velves bez nervīrām, norāda uz cisterciešu arhitektūras ietekmi.

2 baznīcas celtniecības periodi

No arhitektoniskās uzbūves attīstības viedokļa Sv. Jēkaba baznīcas celtniecību var iedalīt divos lielos būvperiodos:

1)  zāles jeb halles baznīca (XIII – XV gs. otrā puse);

2)  bazilika (no XV gs. otrās puses līdz mūsdienām).

Zāles jeb halles baznīcas tips, tā atšķirības ar bazilikas tipu

Pētnieku vairākums izteikuši domas, ka Rīgas Sv. Jēkaba baznīca sākotnēji celta kā zāles (halles) baznīca. XIII gs. sākumā šāds baznīcu tips bija plaši sastopams Ziemeļreinas provincē Vestfālē, no kurienes tas izplatījās visā Vācijā un arī tālāk – Baltijā. Zāles baznīca no bazilikas atšķiras ar to, ka pēdējām vidusjoms ir augstāks pār sānjomiem, un gaismu tās saņem caur logiem pāri sānjomu jumtiem. Bez tam bazilikās galvenā ass atbilst tā sauktajai svētajai būvlaidei – virzienā no rietumiem uz austrumiem, uz galveno altāri. Šāds baznīcu tips atbilst garīdzniecības prasībām par galvenās uzmanības pievēršanu dievkalpojumu ceremoniālam un altārim.

Pašapziņas pārņemtie namnieki gribēja justies baznīcās kā savās parastajās sapulcēs. Ieejot baznīcā, vēlējās vispirms saskatīt savas paziņas. Tādēļ viņi būvēja galveno ieeju baznīcu sānos. Šāda ieeja ziemeļu pusē bija arī Sv. Jēkaba baznīcai (līdzīgi kā Doma baznīcai), vēlāk tā tika aizmūrēta un vēl šodien redzams tās smailloka veidojums pusaugstumā virs ielas līmeņa. Baznīcas pastāvēšanas pirmajos gadsimtos grīdas līmenis atradies daudz zemāk gan altāra telpā, gan jomos.

Pie halles baznīcas īpatnībām pieder arī šķērsjoma trūkums un draudzes telpas īsums. Vidusjomam parasti nav vairāk par 2 vai 3 travejām, Sv. Jēkaba baznīcas vidusjomam tikai 2 travejas, tādēļ draudzes telpas platums pārsniedz tās garumu. Tieši šī plattelpa ir viena no visraksturīgākām halles īpatnībām, ar ko tā visvairāk atšķiras no bazilikas.

Sv. Jēkaba baznīcas ķieģeļu celtne radusies vēlākos laikos vairākos posmos. Sākumā tā no ārpuses ir bijusi baltā krāsā.

Vislabāk saglabājušās baznīcas celtnes daļas

No pirmatnējās celtnes vislabāk ir saglabājusies prezbitērija (altāra) telpa. Tā ir taisnstūrveida, 12 m dziļa un 10,5 m plata. Sākumā gaisma tur ieplūdusi tikai pa lodziņiem austrumu un dienvidu sienās. Taču vēlāk austrumu sienā ierīkoja 3 smailloka logus un dienvidu sienā platu, ar kurvja līkni noslēgtu aili.

No pārējās baznīcas celtnes saglabājušās tikai garenjoma mūra apakšējās daļas un rietumu galā zvanu torņa iebūve starp sānjomiem. Baznīcas rietumu sienas pusapaļā izbūvē piemūrēts kāpņu tornītis, kurā vītņu kāpnes ved uz dienvidu sānjoma velvēm un zvanu torni.