Rīgas ievērojamākās vietas

Достопримечательности РигиLatvijas galvaspilsēta – Rīga atrodas Daugavas upes krastā. To 1201.gadā bija nodibinājuši Livonijas ordeņa bruņinieki. Rīgas pilsēta ir viena no lielākajām rūpniecības un kultūrvēsturiskajiem centriem ar  tiešām bagātu vēsturi un kultūru, tas ir īsts arhitektūras piemineklis zem klajām debesīm. To var nosaukt par tautas muzikālās daiļrades centru un dažādu simtu festivālu un gadatirgu laukumu. Rīga apzināti tiek iekļauta skaistāko Eiropas pilsētu sarakstā, kuras pilsētas vecākā daļa ir saglabāta absolūti neizmainītā veida un ir iekļauta UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Viduslaikos tā atradās sauszemes un ūdens ceļu viduspunktā un attīstījās kā tirdzniecības un amatniecības centrs.

Latvieši runā par savām pilsētām, kā par sievietēm, un Rīga ir īstā lēdija! Tajā brīdī, kad Jūs iziesit pastaigāties pa pilsētas pa ielām, sapratīsiet kāpēc trīsdesmitajos gados Rīgu sauca par “mazo ziemeļu Parīzi”. Šeit Jūs ieraudzīsiet brīnišķīgu arhitektūru, sākot ar viduslaiku celtnēm līdz pat “modern” stila ēkām. Vecpilsēta sacenšas ar Prāgu. Operas teātris un koncertzāles, aktīva mākslnieciska dzīve, smalki veikali un restorāni – viss tas liecina par to, ka Rīga pieder pie lielākajām Eiropas pilsētām.

Trokšņainā, kūsājošā ar aktīvu galvaspilsētas dzīvi un vienlaikus bezrūpīga, nesteidzīga, astoņu gadsimtu veca un mūžīgi jauna, spīdoša ar greznu veikalu skatlogiem un valdzinoša ar nomaļu klusu ielu skaistumu; satrīcināma ar naktsklubu mūziku, tajā pašā laikā vecpilsetas klusajās ieliņās skanošā ielas mūzikantu smalkā mūzika. Tas viss tik ļoti harmoniski un dabiski saiet kopā šajā tik mazajā Eiropas vietā, ka neviens nepaliks vienaldzīgs.

Nav brīnums ka tie cilvēki, kas ir bijuši Rīgā vienreiz, atgriežas šeit atkal un atkal. Pie tam, ticiet vai nē, bet Rīgai priekš tūrista ikreiz ir sagatavoti apbrīnojami pārsteigumi.

Atseviški var pieminēt Vecrīgas naktsdzīvi, jo šeit atrodas labākie galvaspilsetas klubi, kazino un stilīgo bāru daudzveidība, kas piedāvā plašu kokteiļu un dzērienu klāstu, kā pat galva griežas apkārt. Rīgas dzīve virmo un kūp. Nakts klubi, koncerti, kazino, dažādi pasākumi ievilinās Jūs Latvijas galvaspilsētas izklaides pasaulē.

Rīgā ir saglabājušies ievērojamie dažādu gadsimtu arhitektūras pieminekļi. Par vienu no galvenajām Rīgas ievērojamām vietām varētu nosaukt Vecrīgu (Vecpilsētu), kur atrodas daudzas senlaicīgas ēkas.

2. gs. otrajā pusē Rīgas apkārtnē pastiprināti sāka ierasties vācu tirgotāji. Līdz ar tirgotājiem Baltijā ieradās arī krustneši. 1198. gada jūlijā pie Rīgas Senā kalna notikusi kauja, kurā lībietis Imauts nodūris bīskapu Bertoldu. Indriķa hronikā šajā gadā minēts Rīgas ciems. Nākamais bīskaps, ieradies Daugavas grīvā, vispirms devās uz Ikšķili, kur to pilī ielenca sacēlušies lībieši. Uzskatīdams ši vietu par nedrošu, bīskaps Alberts 1201. gadā pārcēla savu rezidenci no Ikšķiles uz Rīgu un pieprasīja, lai lībieši ierāda vietu pilsētas celšanai.

Pilsēta strauji attīstījās, tomēr ne bez sarežģījumiem. To bieži apdraudēja vietējo cilšu iebrukumi, kā arī nesaskaņas pašu pilsētnieku starpā. Sarežģītās bīskapa un Rīgas pilsētas attiecības tika noregulētas ar pāvesta legāta Modēnas Vilhelma starpniecību. 1225. gadā tika apstiprinātas Rīgas namnieku tiesības. Jaunajā politiskajā situācijā svarīgu vietu ieguva pilsētas padome jeb rāte, kas kļuva par pašvaldības galveno orgānu.

1282. gadā Rīga iestājās Ziemeļvācijas tirdzniecības pilsētu savienībā Hanzā, lai aizsargātu savas intereses Baltijas jūrā. No 14. gs. 30.-40. gadiem Rīgas tirgotāji ieuva starpnieku privilēģiju, kas noteica, ka Rīgā iebraukušie citu pilsētu tirgotāji darījumus varēja slēgt tikai ar Rīgas tirgotāju starpniecību, un tas rīdziniekiem deva lielu peļņu.

16. gs. 20. gados Rietumeiropā sākusies reformācija samērā drīz sasniedza Rīgu. Reformācijas ietekmē 1535. gadā Livonijas ordeņa mestrs piešķīra Rīgai ticības brīvību. . Kopš tā laika baznīcas lietu pārvalde nonāca rātes pārziņā, tika pārņemti baznīcu un klosteru īpašumi, Rīgas Domskolu pārveidoja par luterāņu skolu, franciskāņu klosterus – par nabago patversmēm.

Livonijas kara laikā (1558. – 1583. g.) Rīga tikpat kā necieta. Tomēr, lai saglabātu savas privilēģijas, pilsētas namnieki 1581. gadā zvērēja uzticību Polijas un Lietuvas karalim Stefanam Batorijam.

Rīgā ar nemieriem pagāja jaunā jeb Gregora kalendāra ieviešana. Tie ieilga no 1584. līdz 1589. gadam, to laikā tika izpostītas baznīcas, kā arī nodarīti citi zaudējumi.

Polijas-Zviedijas kara (1600. – 1629. g.) sākumā tika pastiprināta Rīgas nocietinājumu sistēma, un 17. gs. sākumā zviedru mēģinājumi ieņemt pilsētu beidzās neveiksmīgi, līdz 1621. g. septembrī pēc ilgstoša aplenkuma Rīga padevās. Ilgstošais pagrimums tirdzniecībā, kā cēlonis bija karš, tika pārvarēts līdz gadsimta vidum, kad visaugstāko līmeni sasniedza linu, pelnu, meža materiālu, ādas un tauku eksports. Gadsimta beigās par nozīmīgākajiem eksporta produktiem kļuva graudaugi un vasks. Visu 17. gs. Rīgas pilsēta bija viens no nozīmīgākajiem Zviedrijas kreditoriem, Rīga kļuva par Zviedrijas lielāko pilsētu.

18. gs. sākās ar Ziemeļu karu (1700. – 1721. g.). 1701. g. pēc uzvaras pār krieviem pie Narvas Rīgā ieradās Zviedrijas karalis Kārlis XII.

Arī 19. gadsimts nāca ar jaunu karu. 1812. gadā Napoleons uzbruka Krievijai. Lai aizstāvētos pret iespējamo Napoleona uzbrukumu, ar pilsētas vadības ziņu tika nopostītas un nodedzinātas Rīgas priekšpilsētas. Tomēr, kā vēlāk izrādījās, šis solis bija pārsteidzīgs – Napoleons Rīgai nemaz neuzbruka.

Eiropā 18. un īpaši 19. gs. palielinājās tirdzniecības apjoms, kas veicināja Krievijas eksporta pieaugumu. Rīga organiski iekļāvās šajā procesā, kļūdama par vienu no galvenajām Krievijas ostas pilsētām. Pilsētas attīstība kļuva īpaši strauja pēc tam, kad 1856. gadā Krievijas impērijas valdība atļāva likvidēt Rīgas cietoksni, t.i. nojaukt pilsētas nocietinājumus un būvēt mūra ēkas priekšpilsētās.

Kad Krievijā 1905. gadā uzliesmoja revolūcija, Rīga bija viens no galvenajiem šīs sacelšanās centriem. Līdz 1908. gadam Rīgā pastāvēja karastāvoklis, bet līdz 1912. gadam – “pastiprinātas apsardzības stāvoklis”.

1. pasaules kara sākumā, tuvojoties frontei, sākās Rīgas uzņēmumu evakuācija. Uz Krievijas iekšējiem rajoniem kopā ar rūpnīcu, fabriku, darbnīcu u.c. uzņēmumu iekārtām tika izvesti apmēram 200 000 kvalificētu strādnieku un viņu ģimenes locekļu. Rīga kļuva par kara nometni, sabiedriskās vietās aizliedza lietot vācu valodu, par Rīgas pilsētas galvu pirmoreiz tika iecelts latvietis – A. Krastkalns. Visu 1. pasaules kara laiku Rīgas tuvumā atradās frontes līnija.

1918. gada 18. novembrī Rīgas Otrajā Pilsētas (tag. Nacionālajā) teātrī Latvijas Tautas padome proklamēja Latvijas Republiku un izveidoja Latvijas Pagaidu valdību ar Kārli Ulmani priekšgalā. Par Rīgas pilsētas pagaidu domes vadītāju tika ievēlēts Gustavs Zemgals (amatā līdz 1920. gadam).

1919. gada janvārī varu Rīgā pārņēma Pētera Stučkas vadītie lielinieki. Tomēr jau 1919. gada 22. maijā Rīgu ieņēma vācu landesvēra, dzelzsdivīzijas un latviešu nacionālā karaspēka vienības. Tomēr drīzumā vācu militārās vienības pārtrauca sadarbību ar latviešiem, un uzurpēja varu. 6. jūijā Rīgā ienāca Ziemeļlatvijas brigādes un igauņu karaspēka vienības. 8. jūlijā pilsētā ieradās arī K. Ulmaņa Latvijas Pagaidu valdība, ko atbalstīja Antantes valstis. 1919. g. oktobrī sākās sīvas cīņas starp Latvijas karaspēku un Pāvela Bermonta – Avalova armiju. 11. novembrī Beromonta karaspēks no Rīgas pievārtes tika padzīts.

Pēc 1. pasaules kara izpostītā Rīga bija kļuvusi par faktisko Latvijas galvaspilsētu, tomēr oficiāls galvaspilsētas statuss tika piešķirts tikai 1931. gadā.

1940. gada 17. jūnijā Rīgā ienāca PSRS karaspēks, bet jau 1941. gada jūlijā to nomainīja nacistiskās Vācijas armija. Nodega Pētera baznīcas tornis, kas līdz tam bija augstākais koka tornis pasaulē. Atkāpjoties vācieši uzpridzināja stratēģiski svarīgus objektus pilsētā – tiltus, elektrostacijas, noliktavas, ūdensvadu. Mainoties varām, tika sagrauts arī Melngalvju nams un Rātsnams.

Rīgas rūpniecība pēc 2. pasaules kara atjaunojās strauji – tika izmantotas lielo rūpnīcu ēkas, kas bija saglabājušās Rīgā no Krievijas impērijas laikiem. Līdz ar rūpniecības attīstību strauji pieauga Rīgas iedzīvotāju skaits, galvenokārt uz iebraucēju no PSRS rēķina. Padomju varas gados Rīga nostiprinājās kā Latvijas centrs, 80. gadu beigās tās iedzīvotāju skaits tuvojās miljonam, bet latvieši atkal bija mazākumā.

1991. gadā Rīga atkal kļuva par vienu no galvenajiem sacelšanās centriem Padomju Savienībā. Šī gada janvārī pie stratēģiskajiem Rīgas objektiem tika uzbūvētas barikādes, pie kurām nepārtraukti dežurēja Rīgas iedzīvotāji.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Rīga atkal kļuva par Latvijas Republikas galvaspilsētu.

Šodien Rīgu atkal atjauno un modernizē. Pēdējo 15 gadu laikā šeit  parādījās jaunas ārzemju vēstniecības, daudzu jaunu kompāniju pārstāvniecības, atbrauca uz pastāvīgo dzīves vietu skandināvi, vācieši, francūži kā arī ķīnieši.